ŁotwaLatvijaLatvia

Latvijas vēsture

Baltu valodās runājošie latviešu priekšteči Latvijas teritorijā ienāca 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. un asimilējās Baltijas jūras austrumu krastā. Cauri šai teritorijai plūda ūdens ceļu tīkls, kuru vikingi intensīvi izmantoja tirdzniecībai ar Romu un Bizantijas impēriju, plašāk pazīstams ar nosaukumu “Ceļš no varjagiem uz grieķiem”. Nav grūti iedomāties, ka viens no galvenajiem tā laika peļņas avotiem bija tirdzniecība, bet vispieprasītākā izejviela – dzintars, kas tika iegūts Baltijas jūras krastā. Vērts pieminēt, ka, noteiktos pasaules reģionos, dzintaru uzskatīja vērtīgāku par zeltu.

Mūsu ēras 10. gs. sāka formēties senās Baltu tautas – kurši, līvi, latgaļi, sēļi un zemgaļi (līdz pat šim brīdim lielākā daļa no šiem nosaukumiem Latvijā pilda savas administratīvās funkcijas). Saimnieciskajā un politiskajā ziņā visattīstītākie bijuši latgaļi. Seno latgaļu ķēniņvalsts bija Jersika, bet tās pēdējais valdnieks – ķēniņš Visvaldis – kurš savu valsti 1211. gadā sadalīja, vienu no senās Latgales daļām nosaucot par Lotowu jeb Lotwu. Iespējams, ka senākais šis zemes nosaukums saglabājies poļu valodas mūsdienu nosaukumā Łotwa (Latvija).

Pretstats attīstītajiem latgaļiem bija kurši, kurus mēdza dēvēt par „Baltijas vikingiem”. Drosmīgie jūrasbraucēji iesaistījās daudzos karos un laupīšanās. Kurši veidoja izņēmumu, jo pārējie iedzīvotāji raksturojami kā miermīlīga lauksaimnieku sabiedrība.
Ņemot vērā stratēģiski izdevīgo ģeogrāfisko izvietojumu, Latvija kļuva par iecienītu mērķi citu valstu uzbrukumiem. Šī paša iemesla dēļ, 12. gs. beigās Latviju apciemoja tirgotāji, bet līdz ar viņiem ieradās arī sludinātāji, kas teritorijā mītošos pagānus centās pievērst kristietībai. Iedzīvotāji nebija labvēlīgi noskaņoti uz jaunās ticības pieņemšanu, kas savukārt noveda pie krustnešu ierašanās.

1201. gadā tika dibināta Rīga. Savā laikā Rīga varēja lepoties ar Baltijas dienvidu daļas lielākās pilsētas godu. Kārtību pilsētā noteica Zobenbrāļu ordenis, kas tika izveidots gadu pēc pilsētas dibināšanas. Rīga piederēja vācu tirgotāju organizācijai, ko sauca par Hanzas savienību, tādējādi nostiprinot tirdzniecību starp rietumiem un austrumiem, un veicinot kultūras sakarus attīstību ar Rietumeiropu.
13. gs. tika izveidota Māras zeme jeb Livonija, kas atradās spēcīgā vācu ietekmē. 1521. gadā Livonijā sākās reformācijas kustība, un lielākā daļa valsts iedzīvotāju pārgāja luterticībā.

Nedaudz vēlāk, pēc Livonijas kara (1558-1583) beigām, Livonijas konfederācijas zemes tika sadalītas starp Poliju–Lietuvu un Zviedriju. Latgale kļuva par poļu Pārdaugavas hercogistes daļu. Savukārt 17. un 18. gs., Polijas-Lietuvas kopvalsts, Zviedrija un Krievija konkurēja par ietekmes sfēru sadalīšanu Baltijā. Pēc poļu–zviedru kara, zviedri paturēja iekaroto Dienvidlivoniju. Sākās jaunu vēsmu laiks – tika atcelta dzimtbūšana, attīstīta izglītība, kā arī ievērojami ierobežota vietējo baronu patvaļa un kundzība.

18. gs. sākās ar Krievu Impērijas ietekmi Latvijas teritorijā, kā rezultātā nākamā simtgade veicināja izmaiņas sabiedrībā, intensīvi attīstoties divām pretēji noskaņotām grupām: proletariātam un buržuāzijai. Šeit ir vērts iezīmēt rusifikācijas sākumu Latvijā. Ekonomiskajā jomā, Latvijas teritorija ieguva izbūvētu ostu, attīstītu dzelzceļa infrastruktūru, jaunas rūpnīcas, mācību iestādes u.tml.
Vācu un zviedru ietekmē Latvija pieņēma luterānismu. Senās ciltis apvienojās latviešu tautā ar vienu kopēju valodu.

Pirmais Pasaules karš ienesa postījumus arī latviešu zemē. 1918. gadā sākās neatkarības proklamēšanas ceļš, spītējot toreizējiem iebrucējiem. Šī kustība aizsāka karu par valsts neatkarību. 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta jaundibinātās valsts neatkarība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Tomēr situācija neatnesa gaidīto stabilitāti un mieru; jau gadu vēlāk valstī nodibinājās trīs valdošie orgāni – iepriekš pieminētā Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība, Latvijas Padomju valdība un vācbaltiešu valdība. Gala rezultātā Latvija tika pilnība atbrīvota no svešu varu ietekmes, un 1920. gadā tika pieņemta liberālā konstitūcija – Latvijas Republikas Satversme.

Kārtējais globālais konflikts 1939. gadā noslēdzās ar Padomju Savienības spēku atgriešanos Latvijas teritorijā un valsts okupāciju. 1940. gadā Latvija tiek iekļauta PSRS sastāvā. Atbildot uz Padomju Savienības represijām, īsu brīdi Latvijā ienāca vācu karaspēks, ko pozitīvi uzņēma vietējie iedzīvotāji. Valsts tika ierauta divu konkurējošu spēku cīņās gan kara laikā, gan pēc tā noslēguma. Padomju spēki sīvi cīnījās par savas ietekmes saglabāšanu, cenšoties nostiprināt rūpniecības attīstību, kas beidzās ar strauju krievvalodīgās sabiedrības ieplūšanu Latvijas teritorijā.

Mūsdienu Latvijas vēsture

Latvijas galvenais mērķis bija atbrīvoties no svešas varas. 1986. gadā Molotova-Ribentropa pakts tika pasludināts par beztiesisku, automātiski atzīstot padomju spēkus par okupantiem. Izveidojās vairākas neatkarības kustības. 1989. gadā latviešu valodai tikai atgriezta valsts valodas nozīme, valstī pieņemta ekonomiskā patstāvība un deklarēta valsts suverenitāte.

1990. gadā notika parlamenta vēlēšanas, un tika atjaunoti valsts simboli, savukārt šī paša gada 4. maijā tika pieņemta Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācija, un darbību pakāpeniski atjaunoja Latvijas Republikas Satversme. Gadu vēlāk norisinājās neatkarības referendums, kura laikā gandrīz ¾ iedzīvotāju nobalsoja par neatkarīgu Latvijas valsti. Latvija beidzot izstājās no PSRS, un tika uzņemta ANO sastāvā. 1994. gada tika paziņots par jaunās Satversmes spēkā stāšanos pilnā apmērā.

2004. gadā Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. 2014. gada sākumā Latvija pievienojās eirozonai.